E - 100 labi padomi PAR VESELĪBU

Irēnas Cepurītes skaudrais stāsts par dēla pašnāvību. Šogad 22. jūnijā būs septiņi gadi, kopš Māra vairs nav. Laiks nav dziedinātājs, bet tas iemāca sadzīvot ar sāpēm, ļaujot nemeklēt vainu ne sevī, ne citos, vienlaikus apzinoties, ka neko nav iespējams pagriezt atpakaļ. Tagad, kad sāpju brūces ir apklājušās ar plānu laika plīvuru, Māra  mamma Irēna Cepurīte par notikušo spēj runāt mierīgāk, asaras vairs neplūst straumēm, bet acis vēl aizvien spoguļo sāpes. Asaras ik pa laikam atrod vietu starp vārdiem, tās aizvien ir un būs daļa no viņas stāsta.

Saruna ar klīnisko psiholoģi Mariju Ābeltiņu. Kādas ir galvenās pazīmes, kas var liecināt par pašnāvnieciskām domām? Kā atšķirt īslaicīgu izmisumu no nopietna pašnāvības riska? Kādi faktori palielina pašnāvības risku? Kā sarunāties ar cilvēku, kurš, iespējams, domā par pašnāvību? Un ko nevajadzētu teikt vai darīt, ja cilvēks runā par pašnāvību?

Neciešamās spranda sāpes. Katrs, kurš sastapies ar nepatīkamām sajūtām vai sāpēm spranda zonā, zina, cik lielu diskomfortu tās izraisa. Kā saprast, kas ir noticis, un efektīvi vingrinājumi kakla un plecu daļai.  

Atverot muti, krikšķ žoklis. Ir cilvēki, kas to biežāk novēro no rīta, citi – katrreiz ēdot, žāvājoties vai kustinot žokli kādā noteiktā virzienā. Vai ir pamats uztraukumam?