E- Patiesā Dzīve
Katram savas vērtības
Jau kādu laiku manu uzmanību ir piesaistījis vīrietis labākajos gados ratiņkrēslā. Viņam nav apakšstilbu. Šis kungs ik pārdienas ir veikalā, uz kuru mēs dodamies iepirkties, un aicina cilvēkus ziedot viņam naudu. Nē, viņš nediedelē, tikai sēž ar trauciņu rokā. Daudzi garāmejošie trauciņā naudu ieliek. Un tad kungs nopērk sev Coca-Cola vai Sprite, našķus, bieži vien redzu viņu ar automātā pirktu kafijas krūzi rokā un aizkūpinām cigareti, izbraucot no veikala. Iespējams, ka tas ir normāli, bet manā uztverē cilvēks prasa palīdzību no citiem tad, ja viņam ir grūti izdzīvot. Tas ir kā galējais solis.
Satiku šo vīrieti arī 50 kilometru attālā pilsētā, un arī tur viņš bija devies strādāt. Nenosodu, katrs mēs esam tiesīgs pelnīt, kā mākam un gribam. Bet…
Tajā pašā veikalā pretī šim kungam ik pa laikam, uz grīdas izklājusi sedziņu, mazmazītiņa tantīte tirgo pašas adītus cimdus un zeķes, pavasarī un vasarā arī savā dārzā izaugušas puķes. Esmu redzējusi, ka cilvēki dod naudu vīrietim, bet tantītei paiet garām kā tukšai vietai. Savukārt man mājās jau ir pāris viņas adīto zeķu pāru, mēdzu nopirkt arī puķes, kaut gan manā dārzā zied daudz skaistākas. Reiz gribēju par ziediem samaksāt vairāk, nekā tantīte prasīja, bet viņa nebija ar mieru. Teica, ka tā nevarot. Lai arī esot viena un ar izdzīvošanu knapinoties, viņa uzskata, ka katrs cents jānopelna ar savu darbu.
Vairākas reizes esmu aizdomājusies, kā būtu, ja tantīte arī sēdētu ar pastieptu roku. Vai tad viņu redzētu? Iespējams, ka tad viņai būtu krietni vairāk naudas nekā tagad. Bet sirdsapziņa jau katram sava, un katrs mēs dzīvojam pēc savām vērtībām un iespējām.
