E- Patiesā Dzīve

Katram mēdz būt brīži, kad šķiet, ka viss pasaules smagums jāiznes uz saviem pleciem. Turklāt nereti šis smagums kļūst arvien lielāks, un tu neredzi nekādu iespēju no tā atbrīvoties, kā vien turpināt nest vai arī izslieties, nomest to zemē un aiziet tālāk ar iztaisnotu muguru, bet nožēlas izjūtu sirdī. Tik labi, ja šādā grūtā brīdī ir kāds, kurš paņem gabaliņu tavas nastas un ļauj tev brītiņu atpūsties. Vēl labāk, ja viņš palīdz nastu aiznest līdz mērķim (kaut vai traukus nomazgā vai pagatavo vakariņas, kad tev nav spēka).

Vēl jau gadās arī tā, ka cilvēks stiepj to savu smagumu klupdams krizdams, bet, kad viņam prasa, vai nevajag palīdzēt, ar pēdējiem spēkiem izmoka uz lūpām smaidu un tēlo, ka viss ir kārtībā, kaut gan spēka nemaz vairs nav. Daudzi no mums nemāk paprasīt palīdzību, bet, ja to saņem, mokās, lai pateiktu paldies, vai vispār to neizdara. Tam taču jābūt tik viegli! Paskat, kā bērni – kad kaut ko nemāk vai kad kaut kas šķiet par grūtu, vienmēr atrod kādu, kurš palīdz. Pēc tam neviltotā priekā apķeras ap kaklu un no visas sirds pasaka paldies. Kad mēs, pieaugušie, pazaudējām šo tik vienkāršo prasmi?

Un ir taču vēl trakāk – mēs ne tikai nemākam pateikties, bet mulstam, kad mums kāds pasaka paldies par palīdzību. Nedod dievs, ja vēl publiski! Tad nevis no lepnuma degunu ceļam debesīs, bet sašļūkam pavisam maziņi, pēc iespējas tuvāk zemei, un nočukstam – ak, nevajadzēja, ko tad es…

Varbūt šajā pavasarī ir jāpamēģina dalīties ar savām nastām, jāiemācās teikt paldies un bez mulsuma pieņemt pateicību. Ja jau to var bērni, kāpēc lai nevarētu mēs, pieaugušie?

Ilze Trofimova