E- Patiesā Dzīve
Jau kādu laiku mani dīda pavasara nemiers. Tas par visām varītēm grib izlauzties brīvībā un sauc mani sev līdzi meklēt pirmās pavasara puķes, vērot gājputnus un ķert siltos saules starus. Savukārt es par visām varītēm cenšos pretoties, bet brīvdienās nespēju noturēties, tāpēc dodos dabā – gluži tāpat, kā to darīju bērnībā.
Gar manu bērnības māju tek upīte Sūla, un tās vienā krastā ir vecs parks. Tiklīdz bija iespēja, es devos uz turieni. Zināju visas taciņas, visus akmeņus, pazinu katru upītes līkumu, visas drošās un bīstamās vietas. Īpašs piedzīvojums bija doties krietnu gabalu tālāk, kur upes ielokā atradās lielas koka šūpoles, un tad šūpoties, cik vien ilgi gribēju. Līdz šūpolēm varēja aiziet arī pa ceļu, bet tas nebija interesanti. Katru pavasari vismaz reizi es iekritu upītē. Vasarā tā drīzāk atgādina strautu, bet pavasarī ūdens līmenis ir krietni augstāks un tā plūst burbuļodama. Mūsmājās visi zināja – ja esmu izpeldējusies upītē, tātad sācies pavasaris.
Mājās no savām ekspedīcijām pa veco parku bieži vien pārnācu tik dubļaina, ka zābakus knapi vilku pa zemi – nu ļoti smagi tie bija. Toties es biju priecīga un laimīga, jo dienu biju pavadījusi tieši tā, kā to vēlējos. Reiz doties uz parku ekspedīcijā uzaicināju arī ciemos atbraukušo māsīcu. Jau pēc pāris minūtēm viņa bija izmisumā un raudādama paziņoja, ka gribot mājās, savukārt es biju nikna, ka viņai manis piedāvātais piedzīvojums liekas neinteresants un viņa labprātāk grib spēlēties ar lellēm.
Tagad vecais parks ir pārvērties – aizaugušas visas takas, upīte mainījusi tecējumu, nav vairs tiltiņu, pa kuriem to varēja šķērsot daudzās vietās. Bet ikreiz, aizbraucot pie vecākiem un redzot parku, atmiņās uzaust vieni no manas bērnības jaukākajiem mirkļiem. Tajā parkā bija visa manas bērnības sapņu pasaule – un tā bija burvīga. Daudzas reizes, it īpaši pavasaros, ir bijis vilinājums atkal doties kādā piedzīvojumā pa parku, bet zinu, ka manā atmiņā tas ir pavisam citāds nekā tagad. Zinu, ka būšu vīlusies, pa to staigājot, tāpēc es parku apskatu tikai pa gabalu, no maliņas, ļaujot tam palikt atmiņās tieši tādam, kādu es to atceros. Lai mana bērnības sapņu pasaule nesagrūtu, bet vienmēr dzīvotu manā sirdī.
Žurnālā lasi
