E- Patiesās Dzīves SPECIĀLIZLAIDUMS
Ļauj turpināties tradīcijai
Kopš bērnības manā ģimenē bijušas noteiktas tradīcijas, kas manī ir dziļi iesakņojušās, tāpēc ir nepieciešamas arī tagad, jau pieaugušai. Piemēram, mēs vienmēr Vecgada vakarā viesojamies pie maniem vecākiem. Dāvanas saņemot, tētis skaita vienu un to pašu dzejoli. Dzirdu to kopš bērnības, bet, katru reizi klausoties, esmu ļoti laimīga. Dzejoli mēs ar brāli jau sen zinām no galvas, un drīz to būs iemācījušies arī mūsu bērni. Kad tētis piedāvā skaitīt kaut ko citu, sakām, ka vajadzēs arī par lāci. Jo tikai tad, dzirdot tieši to dzejoli, var dabūt to īpašo, neaprakstāmo sajūtu, kas ir iekodēta visā šajā procesā. Es zinu, kā tētis izrunās katru vārdu, kur nedaudz iepauzēs, kur pieklusinās balsi. Šogad kopīga jaunā gada svinēšana nesanāca, jo bijām slimi, tāpēc šķiet, ka joprojām dzīvoju vecajā gadā un jaunais nemaz vēl nav sācies.
Manuprāt, katra tradīcija ir kā apliecinājums tam, ka mūsu dzīvē viss ir kārtībā, ka mēs esam tieši tur, kur mums jābūt. Tā dod drošības izjūtu – lai arī kādas pārmaiņas dzīvē vai pasaulē notiktu, joprojām ir lietas, kas nemainās. Manā uztverē tradīcijai ne vienmēr ir jābūt kādam grandiozam notikumam, nē – tā ir arī ikvakara grāmatas lasīšana kopā ar bērnu, kopīga pastaiga brīvdienās, pirmās pienenes pamanīšanas svētki un dzeltenās pankūkas cepšana tai par godu. Tradīcija var būt arī dzīves sīkumi, bet tik nozīmīgi un mīļi, ka bez tiem mēs noteikti nebūtu tādi, kādi esam. Ir taču tik jauki sestdienas rītā visiem apsēsties pie brokastu galda un izdomāt, kā kopīgi pavadīt nedēļas nogali, vai reizi mēnesī satikties ar draudzenēm, kaut gan tajā laikā varētu padarīt kādu iekavētu mājas darbu. Tradīcijās gūtās emocijas silda sirdi un piepilda dvēseli, tāpēc nevajag tās iemainīt ne pret kādiem ekrāniem un nebeidzamām darba stundām.
Žurnālā lasi
* Sirsnīga, patiesa un nedaudz mistiska saruna ar dziedātāju Ievu Akurateri par to, kā būt laimīgai dabā, tradīcijās un pašas slepenajos rituālos.
* Zigurds Neimanis un Indra Filipsone ir precējušies 50 gadus. Visus šos gadus viņi ir bijuši ļoti aizņemti katrs savā darbā, bet atraduši arī laiku, lai kopā ar bērniem un mazbērniem svinētu svētkus un priecātos par kopābūšanas mirkļiem.
